Īsteni ticīgais: Mūsu tēvs debesīs, svētīts lai...
Dievs: Nus, ko vajag?
IT: Ēe, kas jautā?
Dievs: Kā kas? Es tas esmu - Jahve.
Ko vaig?
IT (met krustus): O! Kungs!
Dievs: Īsāk.
IT: Kungs, tu esi pievērsis man savu svētīto vaigu!
Dievs (vēršas sāņus): Šie ko, neviens normāli runāt nemāk?
IT: Kungs, ļauj man lūgsnu skaitīt tev par godu!
Dievs (ieinteresēti): A ko ta skaitīsi?
IT: Mūsu tēvs debesīs...
Dievs (vīlies): Atkal? Da pieriebies. Tūkstots gadus vienu un to pašu maļ. Da
šajā hītparādē man tā jau līdz brošai.
IT: Tad ļauj man lūgt, kā sirds vēl.
Dievs (žāvājoties): Nu skaiti, skaiti.
IT: Ak lūdzu tevi pievērst savu vaigu kalpam savam, ak sūti jel debesu mannu,
lai varētu es slavēt tavu vārdu un nest ļaudīm labo vēsti, lai sadzirdētu...
Dievs: Aber konkrētāk?
IT: Naudu!
Dievs: A ar zibeni pa pakaļu?
IT: Sapratu!
Dievs: Nu labi. Kam tev naudu?
IT: Baznīcas Tev par godu būvēt, bārenīšiem palīdzēt. Labdarībai, tā teikt.
Dievs: Es, vai zinies, it kā augstākā būtne būtu, ij tavas domeles redzu kā uz
kino ekrāna. Tev tās bārenītes nezin kāpēc ar D izmēra pupiem figurē.
IT (krīt ceļos): Nedusmo, ak Kungs! Sātans mani kārdina!
Dievs (vēršas sāņus): Ei, Luci, te viens uz tevi bumbas veļ!
Lucifers: Tā ar pierakstīsim: uzdirsa Tumsas Valdniekam.
IT (trīcot bailēs): Kungs, pasargi mani no ļaunā!
Dievs: Nu, ja darīsi man tīkamu darbu, varam arī dzēst. Es, lai esmu slavēts,
neesmu tak nekāds nelietis.
IT: (met krustus un sit pieri pret grīdu): Lai nāk tava valstība un...
Dievs: Patiešām dumjš.
IT: Iztīrīšu dzimto zemi no žīdiem/pagāniem tavā vārdā!
Dievs (atkal vēršas sāņus): Ei, Moiše, tu dzirdēji ko tas puis te melš?
Mozus: Veiz! Da pie pakaļas man šis šlemazls. Ja es katru reizi, kad ko tādu
dzirdētu, atliktu malā vienu šekeli... (sāk rēķināt).
Dievs (vēršas pie IT): Vienas lūgsnas laikā divas reizes auzās iebrauci,
dunduk. Kā teikts: kam neesmu smadzenes devis...
IT (arcerību balsī): Lūk, lūk, ak Kungs! Savā neizmērojamajā gudrībā neesi
devis man saprātu. Neesmu tak vainīgs, jo nesaprātīga būtne esmu pēc tava ģīmja
un līdzības!
Dievs: Tu pats saprati, ko nupat teici?
IT: Ai!
Dievs (sāk niknoties): Njā, par pamuļķi mani vēl neviens nav līdz šim nosaucis.
(palūr sāņus uz Lucifera pusi) Nu gandrīz neviens.
IT: Ak Kungs, esi visužēlīgs. Tu taču esi visužēlīgs!
Dievs: Es?!
IT: Tā Rakstos teikts.
Dievs: Mazums tais rakstos samelsts.
IT: Bet kā tad bauslība?
Dievs: Man ir atļauts. Nu labi, tinies no šejienes. Tipa, tev tapis piedots.
Tak mazliet sodīšu gan, tā teikt, pedagoģiskos nolūkos.
IT (izbijies): Kā?!
Dievs (svinīgi): No šī brīža tu, grēka pagale, nedalīsi savu guļvietu ar
sievieti, bet gan tikai ar vīrieti!
IT (šausminoties): Koa?
Dievs: Da zilais būsi, dunduk!
IT: Ak, Kungs!!!
Dievs: Labi. Audience beigusies. Jājož ar Muhamedu kariņu uzspēlēt pie līča!
Pirmdiena.
Šodien ir pavisam silts, tikkai mīnus desmit grādi. No rīta krastā izkāpa divas
cilvēku grupas. Kauko būvē, izskatās
ziemošanas vietu. Tie kas tā nabadzīgāk apģērbti, bieži atceras kauko par māti
un kāš savējiem kaimiņiem cigarettes.
Otrdiena.
Šodien pie mūsu bara atnāca ciemiņi. Nosauca sevi par vāciešiem un pacienāja
mūs ar banāniem. Garšīgi.
Trešdiena.
Vakar vakarā mūsu baru apciemoja krievi. Pacienāja ar ugunīgo ūdeni un sauca
mūs par čukčām. Pēc trešās glāzītes ar
knābi iekritu kupenā. No rīta secināju, ka katra mana acs skatās uz citu pusi.
Varbūt, banānus pārēdos?
Ceturdiena.
Gāju pie krieviem. Cilvēks lāčādās parādija ar roku vāciešu virzienā un teica:
“Velc banānus, čukča, tad ieliešu”.
Viņu sauc Kostja. Ļoti sirsnīga personība. Šoreiz es gulēju kupenā kopā ar
viņu.
Svētdiena.
Vācieši dod banānus aizvien negribīgāk.
Otrdiena.
Vakar vācieši vispār nedeva banānus. Es no viņiem nospēru kaukādu dzelzs gabalu
ar vadiem un atnesu to Kostjam.
Viņš teica, ka čukča malacis, un ielēja man glāzi spirta. Tad turpinājām dzert,
par veiksmīgu biznesu. Kupenā gulēt negājām: Kostja iemiga pie galda, bet es tā
arī nevarēju tikt līdz durvīm.
Trešdiena.
Šodien vācieši atnāca pie krieviem un pieprasīja atdot antenu. Kostja teica
šiem pa krieviski: “Banānu jums, bet ne
antenu!”. Vācieši banānu nepaņēma un aizgāja tukšām rokām.
Pievakarē vācieši atnāca pārmeklēt mūsu baru. Meklēja mani, lai novilktu ādu.
Nu tā neko nodokļi biznesmeņiem!
Ceturdiena.
Naktī, kad visi gulēja, pārvēlu uz krievu nometni visas vāciešu mucas ar
dīzeļdegvielu. Vāciešiem sacēlās panika.
Tāds liels rižs vācietis šāva no ieroča un bļāva: “Krievu čukča – partizāns!”
Muļķis! Nevajadzēja banānus žēlot!
Piektdiena.
Vācieši sēž bez degvielas un rācijas. Šodien mazliet piesala (mīnus
četrdesmit), un viņi piekrita sēsties pie pārrunu galda.
Es tagad dzīvoju Kostjas istabā. Viņš saka, ka biznesmenim vajadzīgs jumts.
Sestdiena.
Pārrunas rit otro dienu. Vācieši sauc mani par “Krievu mafiozo”. Izrādās, visas
viņu mucas ar dīzeļdegvielu bija
iezīmētas. Kostja parādija vāciešiem dokumentus, pēc kuriem visas viņu mucas
bij savāktas kā trofeja jau tālajā 1945 gadā , tanku divīzijas ģenerāļa
Mirošničenko iebrukuma laikā, Špandai pilsētā.
Svētdiena.
Krievi pārdeva vāciešiem mucu dīzeļdegvielas par desmit tūkstošiem marku un
trīs kastēm banānu. Neko nesaki,
banāni – labs uzkožamais!
Izmantojot sniega vētru, aizgāju pie vāciešiem un pārvēlu mucu atpakaļ. Kapēc –
nezinu. Laikam principa pēc.
Pirmdiena.
Krievi atdeva vāciešiem mucu par kaukādu nelaimīgu tūkstoti marku un vīna
pudeli. Ak dievs, kādus sūdus dzer tie vācieši!
Trešdiena.
Krievi par dīzeļdegvielu pieprasa rubļus, bet vāciešiem tikkai markas. Kostja
noorganizēja valūtas biržu. Markas kurs
sāka ļoti kristies. Šodien par vienu rubli var nopirkt 17 657 markas.
Sestdiena.
Vācieši prasa dīzeli kredītā. Kostja teica ka padomāšot, bet tikmēr piedāvāja
viņiem sniegt humanitāro palīdzību –
viena glāze dīzeļa dienā. Man paskaidroja, ka šī humānā akcija paceļot mūsu
prestižu. Mda … Nu sarežģīta tā lieta – bizness.
Svētdiena.
Vāciešu sievietes prasās pie mums piestrādāt. Viņas var saprast: pie mums ir
silts un ļoti jautri. Bet tagad,
liekas, būs vēl jautrāk.
Pirmdiena.
Kostja paziņoja ka vāciešiem neesot demokrātijas. Un viņam ir pilnīga taisnība!
Vācu priekšniekam pretīga fizionomija.
Un vispār viņš ir tāds žmogs: par lieku miljonu marku nožnaugties gatavs.
Otrdiena.
Kostja tā arī neņēmās abskaidrot vāciešiem, kā veido demokrātiju, un viņi
kaujas jau otro dienu. Bet mēs skatamies.
Interesanti! Es šodien uzliku uz rižā 300 tūkstošu marku, bet nabadziņu jau
pašā kautiņa sākumā iebelza ar ķebli pa galvu. Rižais nokrita ar degunu kupenā.
Tālākā demokrātijas veidošanā viņš nepiedalijās.
Trešdiena.
Lai top bizness! Rubļa kurss vēlaizvien ceļas. Man iedalija atsevišķu kabinetu
ar apsardzi. Ko padarīs, vācieši
diezgan mežonīga tauta: bradā te pie mūsu teritorijas ar cirvjiem. Kātad,
gaidi, kamēr iziešu bez apsardzes!
Piektdiena.
Kostja man parādija rižā parakstu uz lapiņas. Tagad mana drauga īpašumā ir
barona Šnapsa ģimenes pils un teritorijas.
Pats rižais iebilda prêt tādu privatizāciju, bet viņa biedri viņam parādija
ķebli – un rižais ātri piekrita.
Trešdiena.
Ziemošanai pienāk beigas. A žēļ! Pilnīgi iespējams, ka vāciešiem vēl palika
pārīts – citu ģimenes firmu un bankas.
Kostja pierunā mani braukt viņam līdz uz Krieviju. Saka, ka tieši tagad viņa
valstij vajadzīgi tādi godīgi biznesmeņi,
kā es.
Bez Datuma.
Ardievu, Antarktīda! Runā, ka Krievijā daudz darba. Kostja teica, ka blakus
Krievijai dzīvo ne tikkai vācieši, bet
arī citas dažādas tautas. Tas Labi. Tapēc ka vācieši mani pārāk labi zin. Bet
ar pārējiem mums atliek tikkai iepazīties.